Intervija ar teātra režisori Andru Sentivani–Berkoldu.
Andra St. Ivanyi - Berkolda (ASV) ir iestudējusi vairākas lugas un dziesmu spēles Losandželosā ("Gudrais padomiņš" ar Lolitas Ritmanes mūziku), Latvijā (Andreja Jansona "Lolitas brīnumputns"), Garezerā (Andreja Jansona "Sprīdītis") un pašas sacerēto lugu “Hotel Paradiso" ar Daces Aperānes mūziku ASV dziesmu svētkos Venturā un Milvokos. Par darbu teātra nozarē saņēmusi apbalvojumus no Goppera Fonda, Pasaules Brīvo latviešu apvienības un Amerikas Latviešu apvienības.
Grand Rapidu svētkos tiks spēlēta divas komēdijas “ Lūdzu, uzgaidiet!” izrādes Andras režijā. (Biļetes te.)
1. Izrādei dots intriģējošs nosaukums “Lūdzu, uzgaidiet!”
Lugai dots tāds nosaukums, jo tās darbība norisinās psihiatra kabineta uzgaidāmajā telpā (kas pats par sevi jau ir intriģējoši). Sižets ir sekojošs: tehniskas kļūmes dēļ visiem pacientiem vizītes dienā tiek pateikts ierasties uz pieņemšanu pulksten deviņos no rīta, nevis iepriekš ieplānotajos laikos. Kamēr pacienti gaida terapeita ierašanos, viņu vidū izceļas strīds par to, kura psiholoģiskā krīze ir svarīgāka.
Biroja administratore cenšas situāciju kontrolēt un uzturēt mieru, taču situāciju sarežģītāku padara kāds vīrietis, kurš nav pacients, bet kļūdas pēc ieskrējis uzgaidāmajā telpā un netiek projām. Viņš cenšas saprast, kas notiek, līdz beidzot aptver, ka atrodas nevis zobārsta, bet psihiatra kabinetā. Vīrietis iesaistās psihiatra pacientu strīdos, norādot uz lietām, kas viņam šķiet pašsaprotamas, bet cilvēki krīzes stāvokļos tās uztver kā aizvainojumu vai skarbas patiesības. Viņi meklē palīdzību, lai tiktu galā ar savām sajūtām.
Tas viss notiek pirmajā cēlienā. Otrajā cēlienā visi piesardzīgi mēģina sadarboties, lai pasargātu sevi no pieaugošajām bailēm par noziedznieku, kurš atrodas kaut kur tuvumā. Un atrisināt mistēriju…jāsaka gan, ka neviens no šiem mēģinājumiem nav īpaši veiksmīgs.
2. Kāpēc izvēlējies tādu tēmu?
Tā ir komēdija, britu stila farss. Manis iestudētās komēdijas vienmēr saņēmušas lielu skatītāju atsaucību. Es ļoti vēlējos Dziesmu un deju svētkiem radīt kaut ko pacilājošu.
Vairākos svētkos esmu redzējusi nopietnus iestudējumus. Man patika. Īpaši izrādes, kas balstītas vēstures notikumos. Apsvēru arī domu iestudēt refleksijas par Amerikas latviešu kopienas likteņiem pēc bēgļu gaitām. Es ļoti cienu to paaudzi, bet manas sākotnējās izrādes idejas likās smagnējas (un pārāk nopietnas). Tas nešķita piemēroti šiem svētkiem.
“Lūdzu, apsēdieties!” nav specifiski latviska luga. Tā drīzāk ir pārdomas par mūsdienu popkultūru, informācijas pārbagātību un cik grūti cilvēkam tajā visā orientēties, meklējot patiesību. Es arī domāju, ka cilvēki grib svētkos redzēt kaut ko vieglāku, izklaidējošu. Tāds teātris vienmēr piesaista vairāk skatītāju.
3. Pastāsti par izrādes radošo komandu!
Esmu uzaicinājusi trīs aktierus no Rietumkrasta, vienu no Gaŗezera, trīs no Ņujorkas un Ņūdžersijas apkaimes un divus no Latvijas.
Neviens no viņiem nav profesionāls aktieris. Mēs visi, izņemot vienu tēlotāju, esam teātra entuziasti un amatieri. Visiem ir izveidojušās karjeras citās nozarēs. Piemēram, Juris Žvikovs no Rīgas Latvijā ir talantīgs, godalgots pianists, kurš brīnišķīgi nospēlēja Bangas tēlu manā “Hotel Paradiso” iestudējumā.
Man bija arī ļoti svarīgi, lai lielākā daļa aktieru būtu Amerikas latvieši, jo tie ir mūsu svētki, mūsu festivāls, kurā mums jāparāda savi talanti.
Scenogrāfiju veido talantīgā Kate Blakeslee, kas darbojas arī Grand Rapidu Civic Theater. Mana māsa Marika Sentivani būs skatuves menedžere. Ir divi cilvēki, kas visa procesa laikā ir bijuši ļoti nozīmīgi un izpalīdzīgi – izrādes producente Dziesma Tetere, kura ļoti palīdzēja arī aktieru atlasē, un Diāna Pone, kas ir svētku valdē. Diāna bijusi bezgala izpalīdzīga risinot neskaitāmus loģistikas jautājumus – atrodot mēģinājumu telpas un dzīvesvietas aktieriem Gaŗezerā, kā arī daudzas citas praktiskas lietas.
Vēl svarīgs mūsu komandas cilvēks ir bijušais Gaŗezera administrators Andrejs Dumpis, kurš mēģinājumu periodā rūpēsies par trupas ēdināšanu.
4. Tava pieredze darbā ar latviešu teātri ir iespaidīga. Varam atcerēties kaut vai lielisko sadarbību ar Andreju Jansonu, strādājot pie “Sprīdīša” 2006. gada vasarā.
1986. gadā es spēlēju vienā amerikāņu filmā. Andrejs Jansons par to uzzināja un uzaicināja mani piedalīties viņa iestudējumā “Gundega”, ko izrādīja 1988. gada Indianapoles Dziesmu svētkos. Tur es satiku Paulu Berkoldu, kurš laipni piekrita būt mans vokālais pedagogs. Nākamajā gadā mēs apprecējāmies. 2003. gadā es uzrakstīju un iestudēju lugu “Gudrais padomiņš”, mūziklu ar Lolitas Ritmanes oriģinālmūziku. Tas bija īpaši pielāgots mūsu Losandželosas latviešu skolas skolēnu vecumam un talantiem, un izpelnījās skatītāju atsaucību.
2006. gadā es ar prieku piekritu iestudēt “Sprīdīti”. Tas izvērtās par vienu no manas radošās pieredzes vispatīkamākajiem projektiem. Tā ir brīnišķīga pasaku luga ar tik daudz dažādiem tēliem un dekorācijām. Vislielāko prieku man sagādā ainu iestudēšana un aktieru vadīšana. Man patīk mudināt viņus uz skatuves būt uz drosmīgākiem, riskēt, patīk izcelt viņos to, ko viņi paši neapzinājās, ka spēj, un atrast humoru mazās niansēs. Tas ir tik aizraujoši!
“Sprīdīša” atbalsta komanda bija tik liela un labi organizēta, ka man nebija jāuztraucas ne par ko citu kā tikai par aktieriem. Iestudējuma procesā bija iesaistīta visa Gaŗezera kopiena, visi atrada, kur pielikt roku. Domāju, ka visiem tā bija ļoti laba pieredze. Es joprojām uzskatu to par vienu no savām visvērtīgākajām teātra vasarām.
Andrejs Jansons bija apmierināts ar rezultātu un 2018. gadā uzaicināja mani iestudēt mūziklu “Lolitas Brīnumputns” Latvijas simtgades Dziesmu svētkiem. Man labi saskan ar jauniešiem, pusaudžiem, radošiem cilvēkiem, un tā arī bija neaizmirstama pieredze.
5. Daudzi svētku rīkotāji uzsver savas latviskās saknes. Kā tas bija tev? Tavs tēvs bija ungārs, uzaugāt Saūda Arābijā, bet mamma tomēr spītīgi turpināja jums mācīt latviešu valodu.
Jā, dzīvojot Saūda Arābijā, mēs, protams, bijām izolēti no citiem latviešiem. Vasaras pavadījām Gaŗezerā, kur es centos turēties līdzi pārējiem ar savām visai knapajām latviešu valodas zināšanām. Tā kā mūsu skola Saūda Arābijā beidzās pēc devītās klases, mums nācās doties uz internātskolu. Mamma paziņoja, ka mums (manai vecākajai māsai un jaunākajam brālim) vienu gadu jāmācās Minsteres latviešu ģimnāzijā Vācijā.
Lai mūs sagatavotu, viņai nācās mācīt mums pareizu latviešu valodu. Katru dienu mums vienu stundu bija jātulko teksts no angļu uz latviešu valodu, kas pavisam nav viegli 12 gadu vecumā. Mana māsa mēģināja no tā izvairīties, bet bez panākumiem. Mūsu mammai bija neticami stiprs gribasspēks. Es to vēroju un sapratu, ka nav jēgas cīnīties, tas ienkārši ir jādara. (Labi, godīgi sakot, es tomēr mazliet pacīnījos).
Mēs visi trīs mācījāmies Minsteres ģimnāzijā un, protams, bijām pateicīgi mammai par savām latviešu valodas zināšanām. Vēlāk, domājot par savu ģimeni, es sapratu, ka nenovēlu saviem bērniem tādu ceļu. Sapratu, ja man svarīgi palikt Amerikas latviešu kopienā, man jāprecas ar latvieti, lai mūsu bērni uzaug ar latviešu valodu un dabisku saikni ar latviešu kopienu. Vai arī – es apprecos ar amerikāni un savas saknes turpinu uztvert kā interesantu vēsturisku faktu bez reālas ietekmes uz manu identitāti. Man bija tā laime satikt Paulu un īstenot pirmo scenāriju.
Mums Latvijā pieder īpašums, un mēs pavadām laiku Rīgā, jo Paulam tur ir plašs draugu un kolēģu loks. Protams, rodas jautājumi par nākotni. Man ļoti patīk ciemoties Latvijā, bet, vai es kādreiz gribētu tur dzīvot? Nezinu. Mums ir trīs bērni. Kādu dienu šeit, Amerikā, būs arī mazbērni, tāpēc dzīvot šeit šķiet pareizāk. Katrs dzīves posms prasa jaunu atbildi uz šo jautājumu. Mana mamma pavadīja pusgadu ASV un pusgadu Latvijā. Viņa bija ļoti laimīga. Varbūt tāds kompromiss derētu arī mums.
6. Tava mamma Ieva Auziņa – St.Ivanyi 18 gadu laikā pārtulkoja angļu valodā tūkstošiem dainu, papildinot tās ar skaidrojumiem un komentāriem. Vai var teikt, ka tas bija viņas mūža darbs?
Domāju, ka jā. Mamma vienmēr interesējās par literatūru, dzeju un vēsturi. Kad viņa nevarēja atrast tādus dainu tulkojumus vai pārcēlumus angliski, kas viņai šķistu atbilstoši dainu būtībai, viņa nolēma: “Varbūt es pati to var?” Mamma sāka pierakstīt savus dainu atdzejojumus un drīz vien to skaits sasniedza vairākus simtus. “Bet kā tos sakārtot? Un kam tas interesēs?” viņa sev jautāja. Mamma gribēja angliski runājošai auditorijai piedāvāt ne tikai tulkojumu, bet piedāvāt skaidrojumu, jo dainās ir vairāki nozīmju slāņi – simboliskais, vēsturiskais, miitoloģiskais.
Visas četras skaistās grāmatas tika pašizdotas ar Latviešu fonda un Amerikas latviešu apvienības Kultūras fonda atbalstu. Grāmatas ir bijušas diezgan populāras. Latvijas mediji viņas darbu plaši atspoguļoja. Kāds komponists no Berlīnes filharmonijas dažas no tām izmantoja savās kompozīcijās, neliela publikācija par mammas veikumu bija žurnālā “The Economist”. Drīzumā tās nosūtīsim arī bibliotēkām Īrijā, Anglijā un Latvijā.
Svarīga mācība, ko esmu guvusi no mammas darba ir tā, ka šis projekts piešķīra jēgu un un enerģiju viņas dzīves pēdējām desmitgadēm. Kad beidzas mūsu profesionālā dzīve, ir jāatrod nodarbošanās, kas dod fokusu, mērķi un aizrautību.
7. Jūs ar Paulu pārceļaties uz dzīvi Mičiganā, Gaŗezerā. Tur ir liela latviešu kopiena, Gaŗezeru pat mēdz dēvēt par "mazo Latviju”. Tev ir plāns, kā vadīsi savas dienas vietā, kas tomēr atšķiras no Kalifornijas?
Jā, būs jāizdomā, kā tur dzīvot un ko darīt, kā veidot savu draugu loku, kā piedalīties un dot savu ieguldījumu latviešu kopienā, bet esmu gatava pamest Losandželosu un lielpilsētu, pieņemot dzīvi jaunā, skaistā vietā.
Pats labākais šajā visa ir tas, ka mans vīrs Pauls Gaŗezerā ir tik laimīgs! Tas atrisina divas trešdaļas manu raižu. Protams, kā ikviens, es sapņoju par visām lietām, kam nekad agrāk nepietika laika. Izlasīt visas neizlasītās grāmatas, kārtīgi apgūt dārzkopību, apmeklēt kokapstrādes un japāņu ēdinu gatavošanas kursus…un, protams, atrast savu vietu un veidu, kā varu kaut ko dot latviešu sabiedrībai, bet redzēsim, kādi būs Dieva plāni…
8. Kurus no pasākumiem tu vēlētos apmeklēt svētku laikā Grand Rapidos?
Iešu uz visiem pasākumiem un koncertiem, uz kuriem būs iespēja tikt! Pēc pieredzes zinu, ka mana galva būs aizņemta ar mēģinājumiem un gatavošanos izrādei, bet varbūt viss notiks raiti, un mums visiem būs laiks izbaudīt arī citus svētku pasākumus.
Uzskatu, ka svētki ir lieliski organizēti, strukturēti, to sagatavošanā darbojas kompetenti, radoši cilvēki, kas brīvprātīgi strādā visos iespējamos līmeņos. Es nevaru vien sagaidīt rezultātu – daudzus laimīgus cilvēkus, kas sapulcējas garā nedēļas nogalē, lai izbaudītu un svinētu savu latvisko kopābūšanu un draudzību!